Kad es tās mēģināju padzīt tālāk, lai stūri iztī­rītu, žurkas negribīgi, lēnā gaitā pastaigājās pa būri, iz- grūzdamas sev raksturīgos brēcienus. Viņas ļoti kāri ēda anolisns, un es nesapratu, kāpēc viņām tik ļoti garšo igu­ānas gaļa. Vairums meža žurku pārtiek no siseņiem un vabolēm, un es neesmu redzējis nevienu sugu, kas ķertos kiāt kaut kam tik lielam kā iģuāna. Visdrīzāk to var iz­skaidrot ar dzīvi nebrīvē, jo grūti iedomāties, ka tāds smags, pagauss radījums kā adatžurka spētu skriet augšā lejā pa krūmiem, kur uzturas iguānas, lai noķertu šos veiklos, kustīgos rāpuļus.

Abas žurkas tika rūpīgi ievietotas audekla maisā, un mēs varējām turpināt ceļu. Šķērsojām vēl vienu smiltāju, bet tas bija neliels un vieglāk pārejams nekā iepriekšējais. Aiz smiltāja sākās mežs; mēs ienirām tajā un nokļuvām plašā klajumā. Tā kvadrātveidīgā forma lika domāt, ka klajumu radījis cilvēks. Droši vien te kādreiz bijuši ap­strādāti tīrumi, kas tagad apauguši ar leknu, sulīgu zāli, sētin nosētu puķēm; karstajā, nekustīgajā gaisā virs zie­diem lidinājās liels daudzums dienas tauriņu.

Pēdējās kultūraugu atliekas te bija daži panīkuši ba- nānkoki ar sīku, vārgulīgu augļu ķekariem, koki bija biezā kārtā nosegti ar vīteņaugiem, kas rāpās augšup pa stum­briem kā pa kāpnēm pretī saulei.