Būdams pārliecināts, ka Atoss viņu nogalinās, d'Artanjans par Portosu daudz neraizējās. Tomēr cerība ir pēdējais, kas izdziest cilvēka sirdī, un tā arī d'Artanjans pamazam saka cerēt, ka varētu palikt dzīvs, protams, ar smagiem ievainojumiem pēc abām divkaujām, un tādam gadījumam, pār­domādams par nākotni, strostēja sevi:

«Kas es esmu par nejēgu un lempi! Drošsirdīgajam un nelai­mīgajam Atosam tieši tas plecs bija ievainots, kuram es uzdrāzos virsū kā auns. Brīnos vienīgi par to, ka viņš mani nenogalināja uz vietas — viņam uz to bija tiesības: droši vien es sagādāju vi­ņam negantas sāpes. Kas attiecas uz Portosu, — oho! — tas nu bija jocīgāk.»

Jauneklis neviļus iesmējās, bet tad uzreiz paskatījās apkārt, vai viņa šķietami nepamatotie smiekli neaizvaino kādu garām­gājēju.

«Ar Portosu bija jocīgāk, un tomēr arī šeit es izturējos kā no­žēlojams karstgalvis. Vai tā nu var bez brīdinājuma mesties virsū cilvēkam un skatīties tam zem apmetņa, lai redzētu to, kā tur nav! Viņš man droši vien būtu piedevis, viņš man būtu piedevis, ja es neierunātos par to nolādēto zobena siksnu. Protams, es izteicos netieši, bet cik dzēlīgi netieši! Esmu sasodīts gaskonis, es vēl dzīšu jokus, pat pekles katlā vārīdamies. D'Artanjan, draudziņ, liec aiz auss,» viņš turpināja pašsarunu, pats par sevi saprotams, draudzīgā noskaņā, «ja tu izkļūsi sveikā no šīm sprukām, kas gan maz ticams, tad turpmāk tev jākļūst daudz goddevīgākam.