- Es pats nostiprināju buru, — palīgs taisnojās, kad kapteinis uz brīdi bija apklusis, — un vēl otrreiz aizmetu šoti aiz tapas, lai būtu drošs. Skaidri atminos.
— Nostiprināji? — kapteinis atbrēca, lai dzirdētu sardzes vīri, kas centās satvert vējā plederējošo buru, kamēr tā nebija saplēsta lupatās. — Tu jau savu vecmāmiņu nespēji nostiprināt, jēlnadzi tāds! Ja jau tu tā nostiprināji to buru, kāda velna pēc tad tā neturējās? To es gribētu zināt. Kāda velna pēc tā neturējās, ko?
Palīgs bubināja kaut ko nesaprotamu.
— Muti ciet! — Tāds bija kapteiņa Kallena galavārds.
Pēc pusstundas viņš bija tikpat izbrīnināts kā visi pārējie, kad pie trapa apakšējiem pakāpieniem atrada
Džordža Dortija līķi. Pievakarē savā kajītē viņš kuģa žurnālā sadzejoja šādu ierakstu:
«Vēja brāzma aiznesa jūrā no masta otrās klases matrozi Kārli Bruņu. Tai laikā plosījās vētra un kuģa drošības labad es to neuzdrīkstējos pagriezt pret vēju. Tādā vētrā nebija iespējams arī nolaist glābšanas laivu.»
Otrā lappusē viņš ierakstīja:
«Ne reizi vien tiku brīdinājis misteru Dortiju, ka viņam draud briesmas, jo viņš ir neuzmanīgs uz klāja. Reiz teicu viņam, ka vienā jaukā dienā bloks sadragās viņam galvu. Pavirši nostiprinātā joka šote bija par iemeslu nelaimes gadījumam, ko visi dziļi nožēlo, tāpēc ka misters Dortijs bija mūsu visu mīlulis.»