Neviens šo cilvēku nepazina un agrāk nekad nebija redzējis, neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Viņš piederēja tikai šodienai. Apģērbs un vide rā­dīja, ka viņš ir melnstrādnieks, turpretī pēc rokām varēja manīt, ka darīšana ir ar džentlmeni. Taču netika sadzīts ne raksta galiņš, nekas tāds, kas liecinātu par viņa pa­gātni vai sabiedrisko stāvokli, izņemot vienu ievērības cienīgu priekšmetu.

Šis priekšmets bija fotogrāfija. Ja vien tā kaut cik līdzi­nājās oriģinālam, tad sieviete, kas atklāti raudzījās ska­tītājā, patiešām bija pārsteidzoši skaista. Tas bija ama­tiera uzņēmums, jo uz tā neatrada ne fotogrāfa vārdu, ne ateljē nosaukumu, un šis fakts iedzina detektīvus strup­ceļā. Paspartū stūrī gracioza sievietes roka bija atstājusi slīpu uzrakstu: «Semper, idem, semper fidelis.] » Viņa arī izskatījās pēc tādas. Kā daudzi atceras, viņas seju nebija iespējams aizmirst. Toreiz visas vadošās avīzes publicēja apbrīnojami līdzīgus ziņojumus, kas bija uzrakstīti veikli un atturīgā tonī; taču tas vēl vairāk uzkurināja neapval­dītu ziņkāri un noderēja par atdarināšanas cienīgu pa­raugu neskaitāmiem žurnālistiem.

Tā kā cita vārda nebija, tad_ klīnikas personāls un visi pārējie iesauca izglābto pašnāvnieku par Semper Idem. Tā viņš arī palika Semper Idem. Reportieri, detektīvi un slimnieku kopējas bezcerīgi atmeta viņam ar roku. No viņa nebija iespējams izspiest neviena varda, lai gan dzīvā uguns šā cilvēka acīs liecināja, ka viņa ausis dzird un apziņa uztver katru jautājumu.