Varbūt Dars pareizo virzienu noteica visai miglaini; varbūt viņa gaitu pretim nāvei vispār bija grūti nosaukt par iešanu noteiktā virzienā, jo, laikam ritot un temperatūrai ceļoties, viņa prātu aizvien vairāk aptumšoja no ķermeņa saņemtie mokošo slāpju signāli. Cilvēks jau sen būtu miris — miris un sakaltis sauss. Tomēr Daram Langam Ānam nebija sviedru dziedzeru, un viņa nervu audi spēja izturēt gandrīz ūdens vārīšanās temperatūru, tāpēc viņš dārgo šķidrumu nezaudēja tik ātri kā cilvēks. Tomēr mazliet no tā viņš zaudēja ar katru elpas vilcienu, un elpot kļuva aizvien mokošāk. Dars vairs nebija drošs, vai ainavas virmošanā vainojams karstums vai arī paša redze; bieži vien abas acis bija jāpievērš vienam priekšmetam, lai zinātu, ka redz to pareizi. Nelielās klinšu atradzes mirkļiem viņam šķita līdzīgas dzīvām būtnēm; reiz viņš apķērās, ka sācis novērsties no izvēlētā ceļa, lai izpētītu lavas plāksni. Vajadzēja garas sekundes, lai Dars sevi pārliecinātu, ka aiz tās nekas dzīvs nevarētu būt aizlocījies — šeit nebija nevienas dzīvas radības un nekas nevarēja kustēties. Skaņas, kas aizsniedza viņa ausis, bija tikai brīkšķi, kuri radās, plaisājot saulē sakarsušajiem lavas laukumiņiem. Tos viņš bija dzirdējis jau agrāk.

Tomēr kustība bija bijusi ļoti pārliecinoša. Varbūt vajadzētu iet atpakaļ paskatīties …

Iet atpakaļ. Tas bija vienīgais, ko viņš nedrīkstēja darīt. Tā no visām iespējamām izdarībām būtu nepārprotami visnelietderīgākā. Ja halucinācijas aptumšojušas viņa prātu tik stipri, ka kārdina rīkoties aplam, tad galam jābūt jau tuvāk, nekā viņš domājis. Bija laiks apstāties un uzstādīt reflektorus, kamēr viņš vēl spēj kontrolēt savu muskuļu darbību.

Dars nekavēja laiku, nožēlojot sevi, bet apstājās un rupigi apskatīja apkārtni. Dažus jardus tālāk no lavas garozas bija atlūzusi sacietējusi plāksne, kuru apakšējo, nesacietējušo slānu spiediens bija saslējis C.andrīz stāvus. Tās augšējā mala slējās krietnas desmit pēdas virs tuvākās apkaimes, šis augstums vairāk nekā divas reizes pārsniedza Dara Langa Āna garumu, bet plāksne bija pietiekami nelīdzena, lai varēķi pie tās pieķerties ar nagiem, tāpēc viņš neredzēja nekāda iemesla, kas viņu kavētu novietot sprādzes uz plāksnes augšmalas.