Kā zināms, Žils Vems šai ziņā devis lielisku piemēru. Viņa darbi piesātināti ar precīzām ziņām par ģeogrāfiju, bioloģiju, astronomiju un citām zinātņu nozarēm; viņa romānu sižeti it bieži ir naivi un dažkārt pat aplami (pietiek atcerēties «Spītīgo Kerebanu»), tomēr nepārprotami iecerēti tā, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas vairāk informācijas par Zemi, debesim un jūru, un, kaut ari lielākā daļa šīs informācijas, no mūsdienu lasitāja viedokļa, ir pilnīgi novecojusi vai pat nepareiza, var nešaubīties, ka slavenā franču rakstnieka laikabiedrs no viņa romāniem varēja daudz mācīties, jo, visticamāk, viņam gan nācās turēt pa rokai ģeogrāfijas kartes, lai, lasot Žila Verna grāmatas, gūtu īstu baudu, turklāt ceļot kopā ar kapteini Nemo vai Barsaka ekspedīciju, neapšaubāmi, bija patīkamāk nekā urbties cauri garlaicīgai ģeogrāfijas mācību grāmatai.

Starp citu, pēc Žila Verna zinātniskās izziņas funkcija no fantastiskās literatūras uz ilgu laiku pazuda. Iespējams, galvenokārt tāpēc, ka parādījās jauni literatūras žanri — populārzinātniskā literatūra un zinātniskā daiļliteratūra, kas atņēma fantastikai zinātnes popularizētājas funkciju. Pārlapojot jaunākā laika fantastisko literatūru un vērtējot to no zinātnes popularizācijas viedokļa, nāk prātā laikam gan tikai izcilo krievu zinātnieku K. Ciolkovska un V. Obručeva — nenoliedzamā Žila Verna ietekmē uzrakstīto grāmatu «Plutonija» un «Saņņikova Zeme» autora — vārdi. Tomēr pēc viņiem pasaules fantastiskajā literatūrā ilgu laiku neparādījās kaut cik ievērojami darbi, kas popularizētu zinātni un tehniku. Pēc tam, ap četrdesmito un piecdesmito gadu miju, gandrīz vienlaicīgi kļuva pazīstami divi vārdi — Artūrs Klārks Anglijā un Hals Ķlements Amerikas Savienotajās Valstīs.

Artūru Klārku latviešu lasītājs pazīst no grāmatas «Delfīnu sala». Krievu valodā iznākuši viņa garie stāsti «Mēness putekļi» un «Lielais dziļums», romāns «Tikšanās ar Ramu» un daudzi zinātniski fantastiskie stāsti.