Havajietes noveco skaisti un ar cieņu, ne tā kā lielākā daļa karstasinīgo tautību sieviešu. Kaut gan sieviete, kas sēdēja zem hau koka, nebija ne skaistinājusies, ne arī mēģinājusi viltīgi slēpt laika zoba pēdas, tai tomēr varētu dot ne vairāk par piecdesmit gadiem, un šāds spriedums būtu pareizs it visur pasaulē, tikai ne Havajā. Taču viņas bērni un mazbērni, kā arī Rosko Skandvels, kas jau četr­desmit gadu bija viņas vīrs, labi zināja, ka viņai ir seš­desmit četri un divdesmit otrajā jūnija dienā paliks pilni sešdesmit pieci. Tomēr izskats to neliecināja, kaut arī, lasī­dama žurnālu, viņa lika uz deguna acenes un atkal noņēma tās, kad skatienam iekārojās pārslīdēt mauriņam, kur rota­ļājās pusducis bērnu.

Tā bija cildeni skaista ainava — tikpat cildena kā mūž­vecais hau koks mājas lielumā, kura paēnā viņa sēdēja tieši kā namā, tik ērti un omulīgi — pilnīgi dzīvokļa veida bija apmēbelēta koka zarotnes veidotā lapene, tikpat cil­dena kā maura laukums, kas pletās pret salas iekšieni līdzīgi divsimt dolāru dārgam zaļa plīša paklājam tikpat cildeni skaista un krāšņa bungalo priekšā. Uz jūras pusi pa simt pēdu augsto kokospalmu joslas spraugām varēja saskatīt okeānu; viņpus rifa tumši zils, pie apvāršņa tas pamazām vērtās indigo zilumā, bet rifa iekšpusē vizuļoja visās zīdaini maigās nefrīta, smaragda un turmalīna niansēs.