Tomēr visur Džordžam nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki nešķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skāriens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņē­muma cēlās ik ritu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms pet­roleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš ne­maz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Mels un princis Lilolilo.

«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu iz­meklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtī­bas ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Politiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piederēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā dāma Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grāmatās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»

«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl.