Neliels pagalmiņš bija apjozts ar zaru un dažādu mietu žogu, pagalmā, sakumpusi bērzu pavēnī, čurnēja mājele, mirkšķinādama pret austrumiem savu mazo lodziņu pāris plaukstu platumā, kā arī zems meldriem apjumts būcenis. Bija redzams, ka saimnieks šeit ir gaužām na­badzīgs. Diezin vai tur varētu dabūt kaut ko derīgu.

Tomēr tirgotājs negāja garām šai sētai.

«Ja arī neko nedabūšu, tad vismaz iztaujāšu, kurās mājās var kaut ko iegādāties,» viņš nodomāja.

Sakārtojis uz pleca siksnu, bārdainis nogriezās no takas.

Pagalmā pie būceņa tēsa ozola bluķi zaļoksnējs puisis rudiem matiem, garā nātnā kreklā un vienkāršās, ielāpainās biksēs. Lielas skaidas lēca uz visām pusēm no cirvja apakšas.

Bārdainis mazliet pastāvēja, priecādamies par tēsēju, gribēja viņu pasaukt, bet tieši tobrīd atvērās mājas durvis un uz sliekšņa parādījās salīcis saimnieks vecā, nobružātā kažokā, pinkainu ce­puri galvā, izļurušiem apaviem kājās. Viņš paklanījās pret viesi un lūdza to istabā.

Tirgotājs pieliecās un gluži kā alā ielīda pustumšā, zemā mi­teklī. Caur mazo, ēnaino lodziņu, kas bija aizvilkts ar aitas pūsli, tik tikko lauzās cauri blāva gaisma, bet uguns uz klona sakrautā akmeņu ceplī vāri gailēja. Istaba pa pusei ierakta zemē, bez griestiem. Meldru jumts ar smailu kori, pa kuru nemitīgi sūcās ārā dūmi, bija nokvēpis melns un vienos zirnekļu tīklos. Sienas uzbūvētas no tēstiem ozola baļķiem.