Jo nemirstīgam garam cilvēkā viss liekas dīvains. Uzskati par lietām mums ir citādi, mēra izjūta — ne uz to pusi kā viņam, bet vērtību nojēgumi — tik pretēji, ka par spīti mūsu lielajām garīgajām spējām diez vai pats apdāvinātākais no eņģeļiem jebkad spēs līdz galam izprast viņa viedokli.
Te būs raksturīgs piemērs: viņš iztēlojies paradīzi, neietilpnādams tajā augstāko no visām savām baudām — ekstāzi, kas ikviena viņa cilts (tāpat kā mūsējās) piederīgā sirdī ieņem pašu pirmo vietu, — dzimumsakarus.
Te nu cilvēku varētu pielīdzināt ceļiniekam, kas, nonācis svelmainā tuksnesī, patlaban taisās izlaist garu, bet tad izdzird glābēja balsi, kura piesola visu ilgoto, lūgdama atteikties tikai no kaut kā viena, — un ceļinieks atsakās no ūdens!
Cilvēka paradīze ir uz mata tāda pati kā viņš: dīvaina, interesanta, pārsteidzoša, groteska. Tajā, goda vārds, nav atradusies vieta nekam, ko cilvēks patiesi augstu vērtē. Tā sastāv vienīgi no izpriecām, kas te, uz Zemes, cilvēkam pagalam nepatīk, un tomēr viņš ir cieši pārliecināts, ka paradīzē tas būs tieši viņa gaumē. Vai nav jocīgi? Vai nav interesanti? Un nedomājiet, ka es pārspīlēju, es to nedaru. Minēšu jums faktus.
Vairākums cilvēku nedzied, vairākums cilvēku neprot dziedāt, vairākums cilvēku neparko nepaliks tur, kur citi dzied, ja dziedāšana turpināsies ilgāk par divām stundām. Ievērojiet to.