V
Nebēdājies, papelīte. Savu zaļu lapu; Nenoskumsti, kazaciņi, Savu jaunu mūžu!
Mazkrievu dziesma.
Puisis baltajā svārkā sēdēja uz sava vezuma un izklaidīgi nolūkojās pūlī, kas dobji šalkoja visapkārt. Rītu un pusdienu mierīgi kvēlojusi, tagad saule atvadījās no pasaules un, dzidri un valdzinādama sārtojās dziestošā diena. Žilbinādami mirgoja būdu un telšu baltie jumti, tikko jaušamas liesmoti rožainas gaismas apņemti. Kaudzēs sakrautās stikla rūtis zaigoja; zaļās krūkas un vērpeles uz krodzinieku galdiem bija kā no uguns; ķirbju, arbuzu un meloņu kalni likās kā zelta vai tumša vara. Aizvien šķidrākas un klusākas k]uva valodas, un uzpircēju, laucinieku un čigānu mēles locījās aizvien gausāk. Sur tur jau iemirgojās ugun- • tiņa, un līdz ar garaiņiem pa aprimstošajām ielām sāka pludot patīkama verdošu ķiļķēnu smarža. «Ko nokāris galvu, Gricko?» iesaucās tumšs, plecīgs čigāns, uzsizdams mūsu puisim ar delnu pa plecu. «Nu, kas ir, atlaid vēršus par divdesmit!»
«Tev tikai vērši un vērši. Jūsu dzimumam tikai iedzīvošanās prātā; tikai apvest, piemānīt godīgus cilvēkus.»
«Tfu, velns! tu jau ne pa jokam ķerts. Vai tad tālab' saskaities, ka pats sev brūti uzkāri kaklā?»