VALGUSA ODISEJA

Ja cilvēks ilgi ir bijis viens, viņa acīs iegulst skumju ēna. Bet viņš var sakurt ugunskuru, un vientulība atkāp­sies. Cilvēks izstieps rokas pret uguni, it kā stieptu tās pretī draugam.

Uguns daudzējādi ir cilvēkam rada. Tā virmo dzīslās, liesmo smadzenēs, zaigo acīs. Cilvēki labprāt lūkojas ugunī. Bet, ja cilvēks pēc dabas ir klaidonis, liesmu mū­žīgā nepastāvība viņam šķiet vēl pievilcīgāka.

Šeit, kosmosā, ugunskurs ir tikai sapnis.

Tur, uz Zemes, īpaši senāk, tādas problēmas nebija. Ža­gari brīkšķēja zem kājām, nokaltuši stumbri gāzās pāri takām, nepacietīgi gaidīdami brīdi, kad, pārvērtušies par plazmas mēlēm, varēs uzšauties debesīs.

Tātad ej savu ceļu, klaidoni, skumsti pēc ugunskuru liesmām, pēc skuju un siena smaržas, atceries, cik labi bija, un domā par to, cik labi kādreiz būs. Ej un sildies pie tālu zvaigžņu ugunīm, kamēr nav Zemes liesmu, ka­mēr esi viens …

«Velna milti,» Valguss nodomāja. «Es kļūstu lirisks. Kaut gan gluži viens šeit neesmu. Te taču ir vēl… Starp citu, ko viņš patlaban dara?»

—   Odiseji — Valguss pasauca. — Dodiet tekstu!

Uz mirkli iestājās klusums, tad kļuva dzirdama vienal­dzīga, salta balss:

—    Oksidēšanās notika lēni. Reakcija nestabilizējās. Iz­dalītās enerģijas bija par maz, lai nodrošinātu normālu reakcijas gaitu. Organiskā viela, jādomā, saturēja pārāk daudz ūdens, kas, absorbēdams siltumu, kavēja reakcijas norisi…



1 из 61