… Vienu no bibliotēkas sienām aizņēma ligzdas, kurās glabājās ierakstu kristāli. Šajā sienā bija savākta, var teikt, visa pasaules gudrība. Ne jau nu gluži visa, protams… Bet Odisejam pilnīgi pietiks. Ērta bibliotēka, lietojama gan cilvēkam, gan kibernētiskam automātam, kas nosaukts senās pasaules lielā viltnieka vārdā.
Tiesa, šajā reisā Odisejam fundamentālā atmiņa nav nepieciešama. Tā domāta gadījumiem, kad jārisina daudz sarežģītāki uzdevumi. Bet lai nu kā, ar Odiseju būs patīkamāk sarunāties. Viņš mazliet vairāk atgādinās cilvēku …
Valguss pagrieza slēdzi, pievienodams visu bibliotēkas atmiņu Odiseja kontaktiem. Lai izglītojas, lai apgūst zināšanas par Cilvēku! «Argo» — tas droši vien eksplodēja, tā ari neapguvis literatūras bagātības …
Sēžot bibliotēkā pretī ekrānam, varēja redzēt zvaigznes. Ierasta ainava. Stāvzvaigžņu sfēra, kā teica senie grieķi… Zvaigznes tiešām šķita nekustīgas, kaut gan «Odiseja» ātrums bija itin prāvs.
Pēkšņi Valguss ierāvās dziļāk krēslā un pat kājas pievilka klāt. Zvaigznes bija nekustīgas, izņemot vienu. Tā kustējās. Turklāt — ātri. Pārvietojās uz citu zvaigžņu fona. Kļuva spilgtāka. Ko tas varēja nozīmēt?
Viņš izdarīja visu, ko cilvēki mēdz darīt, lai pārliecinātos, ka neguļ.