VECLAIKU MUIŽNIEKI
Es ļoti mīlu šo attālo sādžu vientuļo īpašnieku vienkāršo dzīvi, kurus Mazkrievijā parasti sauc par «vecmodīgiem», kas kā veci gleznieciski namiņi ir skaisti ar savu vienkāršību un pilnīgu pretstatu jaunai gludenai celtnei, kuras sienas vēl nav izskalojis lietus, jumtus vēl nav apklājis zaļš pelējums un apmetumu zaudējušais lievenis vēl nerāda savus sarkanos ķieģeļus. Man dažreiz tīkas aiziet uz mirkli šās neparasti nošķirtās dzīves sfērā, kur neviena vēlēšanās nepārlido pār žogu, kas apņem nelielo pagalmiņu, pār zedeņiem dārzā, kas ir pilns ābeļu un plūmju, pār sādžu mājām, kas to apņem, nošķiebušās sānis, vītolu, irbenāju un bumbieru aizēnotas. Viņu pieticīgo īpašnieku dzīve ir tik klusa, tik klusa, ka uz mirkli tu aizmirsties un domā, ka kaislības, vēlējumies un ļaunā gara nemierīgie izvirdumi, kas mulsina pasauli, nemaz nepastāv, un tu tos esi redzējis tikai spožā, mirdzošā sapnī. Es no šejienes redzu zemo mājiņu ar mazu apmelnējušu koka stabiņu galeriju, kas iet ap visu māju, lai pērkona un krusas laikā varētu aizvērt slēģus, nesaslapinoties lietū. Aiz tās smaržīgās ievas, veselas rindas zemu augļu koku, kas slīgst ķiršu sārtumā un plūmju safira jūrā, kas pārklāta svina matējumu; nokārusies kļava, kuras ēnā izklāts atpūtai paklājs; mājas priekšā