«Kāpēc reti?» teica parasti pārvaldnieks: «aizgājuši bojā. Pavisam aizgājuši bojā: gan pērkons saspēris, gan tārpi izgrauzuši — aizgājuši bojā, kundze, aizgājuši bojā.» Pulcheriju Ivanovnu pilnīgi apmierināja šāda atbilde, un, atbraukusi mājās, viņa izdeva tikai pavēli divkāršot sardzi dārzā pie spāniešu ķiršiem un lielajiem ziemas bumbieriem. Šie cienījamie vadītāji, pārvaldnieks un ciema vecākais, atzina par pilnīgi lieku vest visus miltus kungu klētīs un ka kungiem pietiks jau ar pusi; ^beidzot arī šo pusi viņi ievedu sapelējušu vai izmirkušu, kas bija atzīta par sliktu gada tirgū. Bet lai kā zaga pārvaldnieks un ciema vecākais; lai cik briesmigi visi rija sētā, sākot ar atslēgu glabātāju līdz cūkām, kas iznīcināja šausmīgu daudzumu plūmju un ābolu un bieži ar saviem purniem grūstīja koku, lai nopurinātu no tā veselu augļu birumu; lai cik tos knābāja zvirbuļi un vārnas; lai cik visi gājēji nesa kukuļus saviem kūmām uz citām sādžām un aizstiepa pat no klētīm vecus audeklus un dzijas, kas viss aiztecēja uz visas pasaules avotu, t. i., uz krogu; lai cik zaga viesi, flegmātiskie kučieri un sulaiņi, taču svētīgā zeme ražoja visu tādā vairumā, Afanasijam Ivanovičam un Pulche- rijai Ivanovnai bija tik maz vajadzīgs, ka visas šīs briesmīgās laupīšanas šķita pilnīgi nejūtamas viņu saimniecībā
Abi vecīši pēc sena vecmodīgo muižnieku paraduma ļoti mīlēja paēst.