Pēc tām varētu, šķiet, lasīt visu viņu dzīvi, skaidru, mierīgu, — dzīvi, kādu dzīvoja vecas nacionalas, labsirdīgas un reizē bagātas ģimenes, kas vienmēr bija pretstatā tiem zemajiem mazkrieviem, kuri izlaužas no darvdedžiem, tirgoņiem, piepilda kā siseņi palatas un tiesu iestādes, plēš pēdējo kapeiku no saviem pašu tautiešiem, pārpludina Pēterburgu ar intrigantiem, iedzīvojas beidzot kapitalā un svinīgi pievieno savam uzvārdam, kas beidzas ar o, burtu v. Nē, viņi nebija līdzīgi šiem aicināmiem un nožēlojamiem radījumiem, tāpat kā visas mazkrievu veclaicīgās un pirmatnējās senās ģimenes. Nevarēja vienaldzīgi nolūkoties viņu abpusējā mīlestībā. Viņi nekad nesacīja viens otram tu, bet vienmēr jūs: jūs, Afanasij Ivanovič/ jūs, Pulcherija Ivanovna! «Vai jūs izspiedāt krēslu cauru, Afanasij Ivanovič?» — «Nekas, nedusmojieties, Pulcherija Ivanovna: es.» Viņiem nekad nebija bijis bērnu, un tāpēc- visa viņu pieķeršanās koncentrējās uz viņiem pašiem. Kādreiz jaunībā Afanasijs Ivanovičs dienējis vieglajā kavalerijā, bijis vēlāk sekundmajors, bet tas jau bija pagājis, pat pats Afanasijs Ivanovičs gandrīz nekad to nepieminēja. Afanasijs Ivanovičs apprecējās trīsdesmit gadu vecumā, kad bija brašs jauneklis un valkāja izšūtu kamzoli; viņš pat diezgan veikli aizveda Pulcheriju Ivanovnu, kuru radinieki negribēja viņam dot; bet arī to jau viņš ļoti maz atcerējās, vismaz nekad par to nerunāja. Visus