Katrā istabā bija milzīga krāsns, kas aizņēma gandrīz tās trešo daļu. Šīs istabiņas bija briesmīgi siltas, jo ir Afanasijs Ivanovičs, ir Pulcherija Ivanovna ļoti mīlēja siltumu. Visas tās bija kurināmas no priekšnama, kas gandrīz vienmēr līdz pat griestiem bija piebāzts ar salmiem, kurus parasti lieto Mazkrievijā malkas vietā. Šo degošo salmu sprakstoņa un apgaismojums padara priekšnamu ārkārtēji patīkamu ziemas vakarā, kad dedzīgie jaunieši, nosaluši kādas tumšmatainas meitenes gūstīšanā, ieskrien tajā, sizdami plaukstas. Istabas sienas bija izrotātas dažādām bildēm un bildītēm veclaicīgos, šauros ietvaros. Es esmu pārliecināts, ka paši saimnieki sen aizmirsuši to saturu, un ja dažas no tām būtu aizstieptas, tad viņi, droši vien, to nebūtu manījuši. Divas ģīmetnes bija lielas, gleznotas eļļas krāsām; vienā redzēja kaut kādu virsmācītāju, otrā Pēteri III, no šaurajiem ietvariem lūkojās hercogiene Lavaljēra, musu notraipīta. Gar logiem un virs durvīm bija daudz nelielu bildīšu, kuras kaut kā pierod uzskatīt par plankumiem sienā un tāpēc tās pavisam nemēdz apskatīt. Grīda gandrīz visās istabās bija māla, bet tik tīri iztriepta un tik tīrīgi uzturēta, kā laikam neuzturēja nevienu parketu bagātā mājā, ko laiski uzslaucīja neizgulējies kungs livrejā. Pulcherijas Ivanovnas istaba bija piekrauta pilna lādēm, kastēm, kastītēm un lādītēm. Daudz sainīšu un maisu ar sēklām, puķu, dārzāju, ar- buzu karājās gar sienām.