Ēzeļu un mūļu mugurā mēs jādelējām pa šaurajām, stāvajām ieliņām un apmeklējām apakšzemes galerijas, ko angļi izspridzinājuši klintī. Šīs galerijas līdzinās plašiem dzelzceļa tuneļiem; uz pilsētu un jūru no piecu sešu simtu pēdu augstuma bargi noraugās nelielās atstarpēs uzstādīti spēcīgi lielgabali. Galerijas ir ap jūdzi garas, un to izveidošana droši vien prasījusi milzu naudu un darbu. Lielgabali kontrolē pussalu un abu jūru ostas, taču īpašas vajadzības pēc tiem nav, jO tikpat neviens karaspēks nespētu uzrāpties pa stāvo klints sienu. Toties pa lielajām šaujamlūkām atklājas brīnišķīgi skati uz jūru. No kādas klintscilnl izdobtas lielas istabas, kur lielgabali aizstāja mēbeles un šaujamlūkas logus, bija redzams kalns, un viens kareivis sacīja:
— Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot projām no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs. Ja angļi nebūtu bijuši pietiekami galanti un kādu dienu uz dažām stundām karogu nenolaiduši, karalienei būtu vajadzējis lauzt zvērestu vai arī palikt kalna galā līdz savai nāves stundai.