Tad viņa, neko neapjēgdama, ieskrēja otrā istabā, kliegdama: —Ugunsgrēks, ugunsgrēks! — Ieraudzījusi savu jaunkundzi bezsamaņā uz grīdas, viņa to satvēra ar abām rokām un, droši vien aiz bailēm savus vājos spēkus sasprindzinājusi, izvilka ārā uz tilta aiz vārtiem. Tuvumā dzīvojamo māju nebija, palīdzību atrast nevarēja; kamēr viņa ar sniegu rīvēja puspamirušās jaunavas deniņus, liesmas izšāvās pa logiem, no skursteņa un virs jumta. Rītausmā atjāja policijas komanda ar spaiņiem un ķekšiem: ugunsdzēsēju šļūtenes toreiz vēl netika lietotas. Saskrēja bars ziņkārīgo, viņu skaitā arī Svētā Andreja baznīcas prāvests, kurš bija nācis ar svēto vakarēdienu pie mirējas. Viņa attiecības ar nelaiķi nebija visai labas, viņš uzskatīja to par sliktu sievieti, bet mīlēja Veru, par kuru bija dzirdējis daudz laba no meitas, un, juzdams līdzi nelaimīgajai, apsolīja naudu ugunsdzēsējiem, ja tie paspēs izvilkt līķi, lai aizgājēju varētu vismaz kristīgi apbedīt. Bet nekas neiznāca. Uguns, ko uzpūta putenis, nelikās ne zinis ne gar ūdeni, ne gar cilvēku pūlēm; kāds drosmīgs policijas kaprālis sadomāja mesties iekšā istabās, lai iznestu līķi, bet pēc minūtes izskrēja ārā, šausmu pārņemts; viņš stāstīja, ka esot paguvis aizkļūt līdz guļamistabām un gribējis jau pieiet pie gultas, kur gulēja mirusī, kad pēkšņi augšup uzšāvies sātanisks veidols, daļa griestu ar briesmīgu troksni iebrukuši, un viņš, tikai sevišķai Nikolaja Brīnumdara žēlastībai pateicoties, neesot pazaudējis savu galviņu, par ko turpat uz vietas apsolīja nolikt pusrubli tā svētbildes priekšā.