Skatītāji savā starpā sprieda, ka viņš esot gļēvulis un krītošu baļķi noturējis par velnu; bet kaprālis stingri palika pie savas pārliecības un līdz savas dzīves galam dzērumā plātījās, ka savā mūžā redzējis īstu sātanu ar asti, ragiem un lielu, kumpu degunu, ar kuru tas uzpūtis liesmu kā smēdē ar plēšām. — Nē, brālīši, lai dievs nedod redzēt nelabo! — Ar šo daiļrunīgo novēlējumu mūsu ģēnijs vienmēr nobeidza savu stāstu, un saimnieks, atalgodams viņu par drošsirdību un par dziļo iespaidu, ko stāsts atstāja uz izglītotiem klausītājiem, atnesa viņam bez maksas pilnu kausu miestiņa.
Un tā, par spīti centīgajai komandai, kura šinī gadījumā rīkojās tik enerģiski, ka nākamajām paaudzēm, starp citu, vajadzētu šīs pūles pareizi novērtēt, vientuļā Vasilija salas mājiņa nodega līdz pamatiem, un vieta, kur tā stāvēja, nezinu, kāpēc, vēl līdz šim nav apbūvēta. Vecā kalpotāja ar prāvesta palīdzību atmodināja Veru no ģīboņa, un viņas abas atrada patvērumu šā cienījamā draudzes gana mājā. Ugunsgrēks bija izcēlies tik negaidīti un visi tā apstākļi bija tik neparasti, ka policija turēja par nepieciešamu par tā izcelsmes iemesliem uzsākt sīku izmeklēšanu.