No jauna aizeju līdz Bērenlaukumam, lai šoreiz liktu lietā pats savu volvo. Pietiek ar slēpņiem! Atgriezīsimies pie necilā un garlaicīgā pilsoņa Pjēra Lorāna legālās dzīves.
Tikko iebāžu roku kabatā pēc atslēgas, pēkšņi atveras durvis un uz sliekšņa iznāk Rozmarija, kārtējo reizi pārvērtusies — ģērbusies vienkārši, bet ar zināmu šiku — kā naiva un mīlīga memmesmeitjņa.
— Vai tad jūs iesiet prom? Un mani atstāsiet vienu nedēļas nogales priekšvakarā?— iesaucos, mazliet sarūgtināts, kaut gan no sirds vēlos, lai viņq. mani pamestu un ne acīs nerādītos.
— Ļoti žēl, Pjēr, bet mūsu kaimiņš Goranofa kungs ir ielūdzis mani uz glāzi tējas. Pamēģiniet saņemties un neskumstiet. Goranofs pieder pie tiem, kuri pēc divām kāršu spēles partijām sāk žāvāties, tātad diez vai jums pietrūks manis ilgu laiku.
Dzirdot šādu solījumu, uzreiz kļūstu možāks, ieeju savā vienkāršajā mājā, uzlieku uz plīts tējkannu ar ūdeni un tikai tad uzkāpju bibliotēkā un izņemu vēstuli. Tā ir atbilde uz manu jautājumu par Maksu Brunneru. Ļoti īsa atbilde, kas droši vien prasīja ilgus pētījumus, līdz tika uzrakstīta.
Vēstulē ziņots, ka Brunners ir beidzis ekonomikas fakultāti, kara gadus pavadījis — jādomā, izmantodams kādus sakarus,— samērā siltā vietā — intendantu daļā par virsleitnantu, pēc kara sācis darboties tirdzniecības jomā, laikam arī ar labu paziņu palīdzību. Viņš neesot iejaukts kara noziegumos un tagad aktīvi nepiedaloties politiskajā dzīvē.