Viņš skaitīja visus buramos vārdus pret gariem un pēkšņi sajuta kaut kādu veldzi; juta, ka viņa solis sāka kļūt slinkāks, ragana kaut kā vājāk turējās viņa mugurā, biezā zāle pieskārās viņam un viņš vairs tajā nere­dzēja nekā neparasta. Gaišs sirpis apgaismoja debesis.

«Labi gan!» nodomāja pie sevis filozofs Choma un sāka gandrīz dzirdami skaitīt buramos vārdus. Beidzot zibens āt­rumā viņš izlēca no vecenes apakšas un uzlēca savukārt viņai mugurā. Vecene sīkiem, saraustītiem soļiem sāka skriet tik ātri, ka jātnieks tikko spēja elpu ievilkt. Zeme tikko ņirbēja zem viņa; viss bija skaidrs mēness gaismā, kaut arī tā bija ne­pilnīga; ielejas bija līdzenas, bet aiz ātruma viss neskaidri ņirbēja un saplūda kopā viņa acīs. Viņš paķēra ceļā gulošu pagali un sāka ar to no visa spēka dauzīt veceni. Viņa mežo­nīgi izdvesa vaimanas; sākumā tās bija niknas un draudīgas, vēlāk kļuva vājākas, patīkamākas, tīrākas, un pēc tam jau skanēja klusi, tikko manāmi kā smalki sudraba zvārgulīši un krita viņam dvēselē, un negribot pazibēja galvā doma: vai tiešām tā ir vecene? «O, nevaru vairāk!» izdvesa viņa nespē­kā un nokrita zemē. Viņš piecēlās kājās un palūkojās viņai acīs: gaisma svīda, un tālumā mirdzēja Kijevas baznīcu kupoli; viņa priekšā gulēja skaistule ar izirušu krāšņu ma­tu pīni, garām kā bultas skropstām.