Raula skaidrās un atklātās acis satumsa, kad viņš izdzirdēja šos vārdus.
— Tagad, mans draugs, — grāfs turpināja ar maigu smaidu savā parastajā balsī, — parunāsim par kaut ko citu. Vai tev tūlīt jāatgriežas savā dienestā?
— Nē, es var pavadīt pie jums veselu dienu. Par laimi, princis man deva tikai vienu uzdevumu, un pie tam tādu, kas pilnībā atbilda manam vēlmēm.
— Vai karalis ir vesels?
— Jā.
— Un princis?
— Kā vienmēr.
Pēc veca paraduma grāfs atkal aizmirsa par Mazarīni.
— Labi, Raul. Tā kā tu šodien piederi man, tad arī es ziedošu tev visu dienu. Apskauj mani… vēl… un vēlreiz! Tu esi savās mājās, vikont… Ā! Te nu ir arī mūsu vecais Grimo!.. Grimo, nāc šurp! Vikonts grib tevi apskaut.
Vecais nelika ilgi lūgties un izplestām rokām steidzās pie jaunekļa. Rauls metās viņam pretī.
— Raul, vai tu negribi pastaigāties pa dārzu? Es parādīšu namiņu, ko liku sagatavot tev, lai tu tur varētu pavadīt savas brīvās dienas. Kamēr mēs apskatīsim jaunos jājamzirgus un ziemciešu stādus, tu man pastāstīsi par mūsu Parīzes draugiem.
Grāfs salocīja rokrakstu un, paņēmis dēlu zem rokas, izgāja dārzā.
Grimo domīgi noskatījās pakaļ Raulam, kurš gandrīz ietriecās ar pieri stenderē, un, glaudīdams sirmo galvu, pie sevis nomurmināja: