Sivēns nespēja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem... un jau pēc stundas viņam vajadzēja satikt pirmo Milzu Lempi sava mūža! Protams, viņam līdzi nāks Pūks, un divatā vienmēr ir drošāk. Bet ja nu Milzu Lempji ir nikni ne vien uz sivēniem, bet uz lāčiem arī? Vai labāk nebūtu izlikties, ka viņam sāp galva, un šorīt vispār neiet uz Sešām Priedēm? No otras puses, diena var izrādīties ļoti jauka, un Milzu Lempis arī varbūt nemaz nav bedrē iekritis, un tad Sivēnam gluži par neko vajadzētu visu rītu palikt gultā. Ko darīt?

Un tad Sivēnam ienāca prātā Gudra Ideja. Viņš aizies uz Sešām Priedēm tūlīt, ļoti piesardzīgi palūrēs Lamatās, lai uzzinātu, vai Milzu Lempis tur vispār ir. Ja būs, tad Sivēns ies atpakaļ un liksies gultā, bet, ja nebūs, tad ne.

Tā nospriedis, Sivēns devās ceļā. Brīžiem viņš bija cieši pārliecināts, ka Milzu Lempja bedrē nebūs, brīžiem atkal, ka noteikti būs, bet, jo tuvāk viņš nāca, jo skaidrāk zināja, ka lamatās kāds ir, tāpēc ka no bedres skanēja briesmīga milžošanās un lempjošanas.

— Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ, — Sivēns klusītēm vaimanāja. Viņam gribējās bēgt, ko kājas nes. Un tomēr, ja reiz viņš bija pienācis tik tuvu bedrei, vajadzēja kaut ar vienu aci palūrēt, kā īsti tāds Milzu Lempis izskatās. Sivēns piezagās pie bedres malas un paraudzījās iekšā...

Visu šo laiku Vinnijs Pūks bija veltīgi pūlējies izvilkt galvu no meduspoda. Bet, jo vairāk viņš to purināja, jo ciešāk galva iesprūda.

— Sasodīts! — no poda skanēja Pūka balss. — Vai, glābiet! — Un bieža kunkstēšana: — O! O! — Viņš mēģināja podu pret kaut ko sasist, bet, tā kā viņš pats neredzēja, pret ko sit, tad nekas neiznāca. Pūks mēģināja izkāpt no bedres, bet acu priekšā viņam bija tikai poda mala un tā pati tumša, tāpēc viņš nevarēja atrast ceļu. Beidzot nelaimīgais Pūks pacēla podā iespīlēto galvu un izrēca skaļu un dārdošu Bēdu un Izmisuma rēcienu... un tas notika tieši tajā brīdī, kad Sivēns skatījās lejā.