— Palīgā! Palīgā! — iekviecās Sivēns. — Milzis! Briesmīgais Lempis! — Pa kaklu pa galvu Sivēns metās projām, brēkdams: — Palīgā, palīgā! Lusmīgais Lempis! Blies... blies... iesmīgais lempis! Lem... lem... lemzis! — Tā vaimanādams, viņš vienā rāvienā noskrēja visu ceļu līdz Kristofera Robina mājai un ieklupa pa durvīm istabā.

— Kaut kas noticis, Sivēn? — jautāja Kristofers Robins, kurš nupat tikai cēlās augšā.

— Smī!... — nokviecās Sivēns, aizelsies tā, ka gandrīz nevarēja parunāt. — Lemzis! Milpis! Milzu Lempis! — viņš beidzot izdvesa.

— Kur?

— Tur... — Sivēns pamāja uz Priežu pusi.

— Pēc kā viņš izskatās?

— Pēc... pēc... Tu nevari iedomāties, kas viņam par galvu, Kristofer Robin! Briesmīgi milzīgs nezinkas. Izskatās pēc milzonīgi briesmīga nezinkā... Pēc poda!

— Labi, — teica Kristofers Robins, uzvilkdams kurpes. — Iešu un paskatīšos pats. Nāc līdzi.

Kopā ar Kristoferu Robinu Sivēnam nebija bail, un viņi devās ceļā.

— Es viņu jau dzirdu, — bažīgi sacīja Sivēns, kad viņi bija pienākuši tuvāk. — Un tu?

— Es arī kaut ko dzirdu, — Kristofers Robins atbildēja.

Tas bija Pūks, kas dauzīja galvu pret priedes sakni, ko bija uztaustījis bedres sānā.

— Redzi! — Sivēns nočukstēja. — Vai nav briesmīgs? — Un viņš cieši ieķērās Kristofera Robina rokā.

Pēkšņi Kristofers Robins sāka smieties. Viņš smējās un smejas, un smējās, un, kamēr viņš smējās, Milzu Lempja galva nobrakšķēja pret priedes sakni, pods saplīsa — un parādījās Pūka galva.Tad Sivēns redzēja, kāds Muļķa Sivēns viņš ir bijis, un sakaunējās tā, ka tūlīt aizbēga uz mājām un nolikās gultā. Tagad viņam patiešam sāpēja galva. Bet Kristofers Robins ar Pūku devās ieturēt draudzīgas brokastis.