— Tad jums nāksies nosēdēt pažobelē līdz rītam…
Meitene grūti nopūtās un aizgāja.
Pienāca nakts. Pūce jumtaugšā sāka skaļi smieties. Krupis izlīda no pagrīdes plakšķināt ar vēderu pa mēness atspīdumiem peļķēs.
Meitene nolikās gulēt mežģiņu gultiņā un iemigdama ilgi un sāpīgi šņukstēja.
Artemons, purnu zem astes pabāzis, saritinājies snauda pie viņas guļamistabas durvīm.
Namiņā sienas pulkstenis nosita pusnakti.
Sikspārnis atraisījās no griestiem.
— Ir laiks, Buratino, mūc! — iepīkstējās viņam pie auss. — Pažobeles kaktā ir žurku ala uz pagrīdi… Gaidīšu tevi pļaviņā.
Sikspārnis izlaidās pa jumta lodziņu. Buratino, pīdamies zirnekļu tīklos, metās pažobeles kaktā. Viņam pakaļ nikni nošņāca zirnekļi.
Viņš līda pa žurku eju pagrīdē. Eja k]uva arvien šaurāka un šaurāka. Buratino tikko vairs varēja izspraukties cauri… Un pēkšņi viņš uz galvas ielidoja pagrīdē.
Tur viņš gandrīz iekļuva žurku slazdā, uzkāpa uz astes zalktim, kas ēdamistabā tikko bija palacies no piena krūzes, un pa kaķu caurumu izlēca uz pļaviņas.
Virs debeszilajiem ziediem bez trokšņa lidinājās sikspārnis.
— Man pakaļ, Buratino, uz Muļķu Zemi!
Sikspārnim nav astes, tāpēc sikspārnis nelido vis taisni — kā putns, bet ar saviem plēvspārņiem plivinās augšup lejup, augšup lejup un atgādina velniņu; mute tam allaž vaļā, lai, nezaudējot laiku, varētu pa ceļam ķert, kost, rīt dzīvus odus un naktstauriņus.