1899. gada oktobrī Verns raksta Hecelam dēlam:
«Es tagad esmu iegrimis Klondaikas raktuvēs. Vai tur atradīšu kādu vērtīgu tīrradni? Redzēsim. Vismaz roku kā kalnracis!»*
Kad spēcīgais un pesimistiskais darbs — «Zelta vulkāns» — ir pabeigts, publika to uzņem rezervēti. Šis ir vienīgais pēc rakstnieka nāves izdotais romāns, kas liecina par interesi, kādu tam veltījis autors. Darbs ir pilnīgs, un, to pārskatot nebija vajadzīgi ne labojumi, ne pārveidojumi. Taču darba liktenis ir citāds. «Zelta vulkāna» manuskripts ir nobeigts teksts, kaut arī tam pietrūkst pēdējās korektūras pārbaudes. Kā parasts, rakstnieks nav izšķīries, kādus vārdus piešķirt saviem personāžiem. Stāstījuma gaitā viņš tiem dažkārt maina rakstību, vai nu eksperimenta dēļ, vai arī aiz izklaidības, jo Verns strādā ar vairākiem romāniem reizē. Apzinādamies šādas kļūdas, viņš pēcāk tās labo, apšaubāmam personvārdam, attālumam vai datumam pielikdams jautājuma zīmi, lai pievērstu tam savu uzmanību. Šīs nejaušās kļūdas mēs tomēr izlabojām, kā to būtu darījis autors. Paliek tikai pāris neveiklību, atkārtojumu un iztrūkumu; tos mēs ņēmām vērā un teksta izlaidumus apzīmējām ar div- punkti iekavās.