Kalējs palika uz vietas stāvot, kā zemē ierakts. «Nē, nevaru, nav vairs spēka …» viņš beidzot izdvesa. «Bet, mans dievs, kāpēc viņa ir tik velnišķīgi skaista? Viņas skatiens, un runa, un viss tā vien tik dedzina, tā dedzina.. . Nē, nav spēka sevi pārvarēt. Laiks darīt tam visam galu. Lai zūd dvēsele! Iešu noslīcināšos āliņģī, un ne gailis nedziedās pakaļ!» Apņēmīgiem soļiem viņš gāja uz priekšu, panāca meiteņu baru, nostājās Oksanai blakus un teica stingrā balsī: «Ardievu, Oksana! Meklē sev līgavaini, kāds patīkas, muļķo, ko gribi, bet manis šai pasaulē vairs neredzēsi.» Skaistule likās pārsteigta, gribēja kaut ko teikt, bet kalējs atmeta ar roku un aizskrēja.

«Uz kurieni, Vakula?» puiši sauca, ieraudzījuši kalēju skrējām. «Ardievu, brālīši!» kalējs attrauca. «Ja dievs dos, redzēsimies viņā saulē, bet šajā jau mums vairs kopā nestai­gāt. Ardievu! Nepieminiet ļaunā! Sakiet tēvam Kondratam, lai aizlūdz par manu grēcīgo dvēseli. Sveces Brīnumdarītāja un Dievmātes svētbildēm neizkrāsoju aiz savām pasaulīgām rūpēm. Visu mantu, kas manā lādē, novēlu baznīcai!

Ardievu!» To pateicis, kalējs, ar maisu uz muguras, sāka no jauna skriet. «Viņš sajucis prātā!» puiši runāja. «Pazudusi dvēsele!» dievbijīgi nomurmināja garāmgājēja vecenīte: «jāiet, jāpastāsta, ka kalējs pakāries!»