Četrpadsmitā augustā pulksten deviņos no rīta mani, Borisu Lozovski, nolaupīja Melnais Helikopters un atveda šurp, uz Viesu nometni. Līdz šai dienai centos pēc iespējas pierakstīt savus novērojumus … (dažas rindas nesalasāmas). Svarīgākie secinājumi: 1. Tie ir Viesi no kosmosa, t. i., no citas planētas vai pat planētu sistēmas. 2. Sie radījumi ir ārkārtīgi sarežģīti un smalki mehānismi, bet viņu kuģis tiek vadīts automātiski.
Viesi apskatīja mani, izģērba un, liekas, nofotografēja. Nekā ļauna viņi man nenodarīja un arī turpmāk nepievērsa man sevišķu uzmanību. Viņu vidū es jutos pilnīgi brīvs. _ .
Tagad kuģis, acīm redzot, gatavojas startam, jo no rīta šeit izjauca visus trīs Melnos Helikopterus un piecus Viesus. Mani pārtikas produkti arī iekrauti kuģī. Laukumā palikušas tikai dažas torņa detaļas un viens GAZ-69. Divi Viesi vēl strādā zem kuģa ķīļa, divi citi klaiņo kaut kur tuvumā. Esmu nolēmis lidot. Pārtikas produktu pietiks vismaz mēnesim. Kas būs pēc tam, nezinu. Un tomēr jālido! Iekļūšu kuģī, atradīšu govis un aitas un apmetīšos pie tām. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Ja palikšu dzīvs, — un es tikpat kā nešaubos par to, — tad pielikšu visus spēkus, lai sazinātos ar Zemi un atgrieztos kopā ar Viesu saimniekiem. Domāju, ka spēšu ar viņiem saprasties. Tātad uz kuģi! Nepieciešams tikai… (seko nesalasāma rindkopa: šķiet, Lozovskis to rakstījis neskatīdamies). Pārējo uzrakstīšu pēc kuģa apskates. Varbūt mani nemaz nelaidīs. Divi Viesi jau iekāpj lūkā. Divi vēl rosās zem kuģa. Eju. Mazliet bail. Nieki! Tās taču mašīnas un es esmu cilvēks.»