Ja nu mēs ignorējam šo netīro straumi, kurā, atklāti sakot, bija pārstāvēti ne tikai minēto divu žanru darbi, 1.ad tūdaļ kļūst redzams, cik nepamatots ir pret fan­tastisko literatūru vērstais aizspriedums. Nav taču nejaušība, ka izcilākie fantasti (Zils Verns, Herberts

Velss u. c.) sarakstījuši grāmatas, kas vēl pēc gadu desmitiem saviļņo miljoniem lasītāju!

Zinātniskajai fantastikai kā līdztiesīgam lielās lite­ratūras paveidam, protams, jāatbilst visām tām pra­sībām, ko izvirza daiļliteratūrai. Ne zinātniskas, ne tehniskas problēmas nedrīkst fantastiskajos stāstos vai romānos aizēnot cilvēka domas un jūtas. Jo tikai ar cil­vēka uztveres starpniecību jebkura parādība var kļūt par mākslinieciska attēlojuma objektu. Autora fantā­zijai, lai cik pārdroša tā arī liktos, tomēr jābalstās uz nesagraujamu iekšējo loģiku. Citiem vārdiem, tai jā­būt mākslinieciski patiesai. Un šāda fantāzija galu galā nav nekas cits kā vairāk vai mazāk iespējama rea­litāte.

Šie apsvērumi kaut daļēji rāda, cik pateicīgs un reizē grūts ir rakstnieku fantastu uzdevums. Tie zi­nāmā mērā arī izskaidro, kāpēc šim žanram pēdējos gados pievēršas galvenokārt autori ar neparasti plašu erudīciju, zinātnieki — fiziķi, astronomi, biologi. Viņu literāra pieredze pagaidām vēl nav liela, un to­mēr tieši viņiem pieder vislielākie nopelni šā ļoti vajadzīgā un populārā literatūras žanra attīstībā.