Varbūt tiešām tur atgadījies kaut kas brīnumains, vai arī šis cilvēks ir nepārspējams melis — un tas man šķiet visticamākais izskaidrojums. Rādījis pāris neizdevušos fotouzņēmumu, bet tie, kā runā, esot skaidri viltoti. Pats viņš kļuvis tik viegli aizvainojams, ka metas virsū ikvienam, kas uzdrošinās kaut ko jautāt, un reportieri tur lido pa kāpnēm kā salmu kūļi. Pēc manām domām, viņš ir cilvēkiem bīstams ārprātīgais, kas turklāt sirgst vēl ar lieluma māniju, iedomādamies sevi par izcilu zinātnieku. Tāds ir šis cilvēks, ko es nododu jūsu rīcībā, mister Meloun. Bet nu taisieties, ka tiekat, un palūkojiet, kā viņu labāk izmantot. Jūs esat pieaudzis cilvēks un spēsiet pats par sevi parūpēties. Un kaut kāda drošības garantija arī jums ir. Kā nekā pastāv taču likums par darba devēja atbildību.
Smīnlgā sarkanā seja atkal pazuda, un man pievērsās sārtais, plikais pakausis rudu matiņu ielokā; saruna bija beigusies.
Tūdaļ devos uz «Mežoņu klubu», taču pa ceļam vēl iegriezos Adelfi terasē un, domās nogrimis, pāri margām ilgi raudzījos tumšajā, eļļainajā upes ūdenī. Visskaidrāk un saprātīgāk man domāšana allaž vedas svaigā gaisā. Izvilku no kabatas lapiņu ar profesora Celindžera varoņdarbu sarakstu un elektriskās spuldzes gaismā vēlreiz to pārlasīju. Un tad man uznāca kaut kas tāds, ko nevaru nosaukt citādi kā tikai par iedvesmu.