— Kādā veidā?
— Kā to teikt, ar savu neciešamo rupjību un neiespējamo uzvešanos. Kaut vai, piemēram, nabaga vecais Vedlijs no Zooloģijas institūta. Aizsūtīja Celindžeram vēstuli: «Zooloģijas institūta prezidents apliecina cieņu profesoram Celindžeram un uzskatītu par lielu labvēlību, ja profesors parādītu institūta darbiniekiem godu, ierazdamies uz viņu nākamo apspriedi.» Atbilde bija neiedomājami rupja.
— Ko jūs sakāt!
— Ja izsvītrotu necenzējamos vārdus, tā skanētu apmēram šādi: «Profesors Celindžers apliecina cieņu Zooloģijas institūta prezidentam un uzskatītu par lielu labvēlību, ja viņš aizvāktos pie velna.»
— Dievs tēvs!
— Jā, tieši to pašu laikam gan sacīja arī vecais Vedlijs. Atceros viņa vaimanas tai pašā apspriedē: «Piecdesmit gadu ilgajā sadarbībā ar zinātnes pārstāvjiem… » Sis gadījums nabadziņu pavisam sabeidza.
— Un ko vēl jūs varat pastāstīt par Celindžeru?
— Es, kā jūs zināt, esmu bakteriologs. Mana pasaule saskatāma mikroskopā deviņsimtkārtīgā palielinājumā. Un tas, ko var saredzēt ar neapbruņotu aci, mani tikpat kā neinteresē. Mans darbalauks ir izzināmās pasaules galējā robeža, un es jūtos kā no laivas izmests, kad, atstājis savu kabinetu, nonāku saskarē ar jums, cilvēkiem,— šiem lielajiem, rupjajiem, neaptēstajiem radījumiem.