."Es, pats par sevi saprotams, atbildēju, ka tādā gadījumā es tiktu galīgi izputināts, bet misters Hangertons pielēca kājās, izbārās par manu nelabojamo vieglprātību, kuras dēļ viņš neredzot iespēju manā klātbūtnē apspriest jebkādu nopietnāku problēmu, un izmetās no istabas, lai pārģērbtos pirms došanās uz masonu sanāksmi.
Beidzot es paliku divatā ar Gledisu un manas dzīves liktenīgais mirklis bija klāt! Visu vakaru biju juties kā kareivis, kurš gaida signālu, lai mestos bezprātīgā triecienā, un kura apziņā uzvaras cerība mijas ar bailēm no sakāves.
Gledisas lepnais, gleznais profils spilgti izcēlās uz sarkanā aizkara fona. Cik viņa bija daiļa! Un arī neaizsniedzama! Mēs bijām draugi, pavisam labi draugi, taču es nekādi nespēju tikt tālāk par tām biedriskajām attiecībām, ko varēju nodibināt ar jebkuru savu kolēģi reportieri «Gazette» redakcijā. Jūtu tādu kā instinktīvu nepatiku pret pārāk drošām sievietēm, kas manā klātbūtnē uzvedas brīvi un nepiespiesti. Tas vīrietim nav diez cik glaimojoši. Patiesai mīlestībai un kaislei allaž līdzi nāk biklums un šaubas — mantojums no tām senajām dienām, kad mīlestība jo bieži gāja rokrokā ar varmācību. Par kaisli liecina nodurta galva, sānis vērstas acis, dreboša balss un saliekts stāvs, nevis bezbailīgs skatiens un droša atbilde. Lai cik īss vēl pagaidām ir mans mūžs, to jau biju paguvis iemācīties vai arī saņēmis kā instinktu mantojumā no iepriekšējām paaudzēm.