Rēcieni skanēja cits pēc cita ātrāk un ātrāk, tad at­kal palēninājās un, tikpat pēkšņi kā sākušies, arī apklusa. Grūti aprakstīt biedējošās izjūtas brīdī, kad skaņa sasniedz savu zenītu. Bezkaislīgi vērtējot, šī dziesma vairāk par visu atgādina malkas zāģēšanu lielā, skanīgā mucā. Vispirms skan zāģa lēnā šņīkstēšana, tad tā kļūst straujāka, metālam iegraužoties kokā, tad zāģa vilcieni atkal kļūst lēnāki, tādējādi norādot, ka baļķis gandrīz pārzāģēts, pēc tam iestājas klusums. Tajā brīdī es vien­mēr gaidīju, ka atskanēs būkšķis, bluķim atsitoties pret zemi.

Pēc vairāku nedēļu biedrošanās ar Albertu es secināju, ka viņš nekādā veidā nepakļaujas populārajam viedoklim par to, kādam jābūt lauvam. Viņš bija igns un lielīgs, un viņam nepie­mita itin nekas no smalkuma. Viņa mazajās, zeltainajās acīs pa­stāvīgi gailēja apslāpēts niknums, it kā viņš, pat iemeslu nezi­nādams, censtos uzturēt savai sugai raksturīgo nežēlības repu­tāciju. Viņš vienmēr izskatījās mazliet apjucis, it kā nesaprastu, vai ir nepieciešams tā izturēties vai nav. Ja Alberts, būdams ne­lāgā omā, nestaigāja šurpu turpu, viņš nodevās savam "jokam" - pēkšņi lēca virsū bezrūpīgiem garāmgājējiem un guva sardo- nisku baudu, vērodams izraisīto paniku.