Nojaukušies ar pelniem un sodrējiem, nobrāztiem delmiem un lieliem, sviedros samirkušās drānās abi ar Bobu apsēdāmies un aizelsušies skatījāmies viens uz otru. Parunāt mēs nespējām.
Viņa aizbēgt, masa, — aizrādīja Ogastins, kuram, šķiet, piemita liels talants konstatēt acīm redzamus faktus.
— Tā ir loti stipra čūska, — Gargantuā drūmi piebilda.
Neviens cilvēks nevaret to noturēt ciet ala iekšpusē, — Ogastins sacīja, cenzdamies mūs mierināt.
Ļoti, |oti stipra čūska, — atkal atsāka Gargantuā, — daudz stiprāka nekā cilvēks.
Klusēdams es pasniedzu visiem cigaretes, un mēs, nosēdušies uz pelnu paklāja, uzsmēķējām.
Nu labi, — es beidzot filozofiski noteicu, — esam darījuši, ko varējām. Cerēsim, ka nākamreiz veiksies labāk.
Taču Bobs nespēja samierināties. Ieraudzīt savu sapņu pitonu tik tuvu, bezmaz jau sagūstīt to un tad tomēr pazaudēt — tas gandrīz gāja pāri viņa spēkiem. Kamēr mēs kravājām kopā tīklus un virves, viņš klimta apkārt, nikni kaut ko savā nodabā purpinādams, un, kad posāmies mājup, drūmi mums sekoja.
Saule bija noslīdējusi jau pavisam zemu, un, kad bijām pārgājuši pāri savannai un iebriduši pamestajā līdumā, pār zemi nolaidās zaļgana krēsla. Miklajā krūmu biezoknī malu malās gailēja milzīgi jāņtārpiņi, margodami kā safīri, un siltajā gaisā šaudījās uguns- mušas, uz mirkli iezalgodamās kā rožainas pērles tumšajā biezoknī. Gaiss bija piesātināts ar vakara smaržām — malkas, dūmu, valgas zemes un rasā samirkušu ziedu smaržu. Vecīgā, drebošā balsī iebrēcās pūce, kaut kur tai atsaucās otra.