Sašķobījis apakšlūpu, viņš bezcerīgi pameta ar galvu uz blakus stāvošo sirmo vīru, tādējādi norādī­dams, ka nespēj man palīdzēt.

—   Es drīz parūpēšos par jums, — kapteinis sacīja.

Nu sākās īpatnēja vārdu pārmaiņa starp trijiem cil­vēkiem. Es lūdzos gan vienu, gan otru, vispirms balt- mataino vīru, lai atvēl man izcelties malā, pēc tam skurbo kapteini, lai mani patur uz kuģa. Skaļā, žēlā balsī vērsos pat pie matrožiem. Montgomerijs neteica ne vārda, viņš tikai kratīja galvu.

—   Es saku, tu laidīsies pār bortu, — kapteinis skandināja vienu un to pašu. — Likumu ellē ratā! Es te esmu kungs.

Jāatzīstas, beidzot mana balss pēkšņi aizrāvās, tā ka mani skaļie draudi apsīka pusvārdā. Es jutu sevī uzbangojam histērisku dusmu vilni, aizgāju kuģa pa­kaļgalā un drūmi blenzu tukšumā.

Tikmēr matroži ātri vien krāva ārā saiņus un ie­sprostotos dzīvniekus. Aizvēja pusē pie šonera šūpojās liela barkasa ar divām stāvošām rājburām, un tanī viņi laida šo neparasto bagāžu. No salas atbraukušos strādniekus, kas ņēma pretī saiņus, toreiz neredzēju, tāpēc ka barkasas korpuss slēpās aiz šonera sāniem.

Montgomerijs un viņa biedrs man nepiegrieza ne mazāko vērību, abi rosījās, palīdzēdami un dodami no­rādījumus četriem vai pieciem matrožiem, kas kuģi atbrīvoja no kravas. Kapteinis gāja uz priekšgalu, vairāk kavēdams, nekā sekmēdams darbu.