— Tā, lūk, bija godīga spēle, Kid, —- Lons piezīmēja, piecēlies kājās, un izpurināja sniegu no piedurknēm, — un godīga likmes daļa ari man ka pretspēlētājam.
Tovakar, kamēr Lons Makfeins, kārodams atgriezties visu piedodošās baznīcas apkampienos, bija devies uz tēva Rubo būdu, Meilmuts Kids izrunājās plaši un gari, tomēr gandrīz veltīgi.
— Bet vai tu būtu to darījis, — Makenzijs neatlaidās, — ja nu viņi tiešām būtu šāvušies?
— Vai esmu jel reizi lauzis savu vārdu?
— Nē, bet šoreiz nav runa par to. Atbildi uz jautājumu. Vai būtu?
Meilmuts Kids izslējās.
— Skraf, es visu laiku sev jautāju to pašu, bet…
— Nu, nu?
— Nu jā, līdz šim atbildi vēl neesmu atradis.