Dažreiz, ja grūti iebraukt īstlondonā [17] , kur vēl nav tās lieliskās ostas, par ko tik daudz runāts un kur ieguldīts milzums naudas, ir jākavējas vesela diennakts, kamēr velkoņi var izbraukt, lai aizvestu no kuģa preces. Mums nebija jāgaida, jo jūras viļņošanās bija pavisam nenozīmīga, un no krasta tūlīt atgāja velkoņi, vedot līdz virteni neglītu plakandibena laivu, kurās ar lielu troksni sāka sviest preču saiņus, nemaz nepievēršot uzmanības, kas tajos atradās; saiņi lidoja brākšķēdami, neviens neskatījās, vai tā ir vilna vai porcelāns. Redzēju, kā sašķīda kaste ar četriem dučiem šampanieša pudeļu un dzirkstošais vīns izšļācās un putoja pa netīrās kravas laivas dibenu. Tie nu gan bija pavisam nevajadzīgi plūdi! Laivā sēdošie kaferi acīmredzot domāja tāpat, jo, atraduši pāris nesaplīsušu pudeļu, viņi nosita tām kaklus un izdzēra tukšas līdz dibenam. Taču viņi nebija rēķinājušies ar šampanieša tilpuma palielināšanos putu dēļ. Juzdami, ka dzēriens viņus spiež vai nost, tie valstījās pa laivas dibenu, saukdami, ka gardais dzēriens esot «tagati» — noburts. Stāvēdams uz kuģa, es aprunājos ar viņiem un iestāstīju, ka viņi iedzēruši visstiprākās baltā cilvēka zāles un dzīvotāji vairs nebūs. Kaferi aizīrās uz krastu briesmīgi pārbijušies, un es domāju, ka šampanietim viņi gan vairs nekad nepieskarsies.