- Vaimens. - Fords iekārtojās krēslā un nopētīja Lokvudu. Tas bija apmēram četrdesmit astoņus gadus vecs izskatīgs vīrietis ar frizūru, kas izmaksājusi vismaz simts dolāru; ogļu melnais uzvalks glīti piegulēja sporta nodarbībās rūdītam augumam. Visticamāk, aizraujas ar skvošu. Arī no fotogrāfijas, kas atradās uz rakstāmgalda un kurā bija redzama simpātiska māte ar trim gaišmatainiem bērniem, dvesa tāds pats bezpersoniskums kā no finanšu pakalpojumu sludinājuma.
- Tā, - noteica Lokvuds tonī, kas liecināja, ka tikšanās ir krietni pavirzījusies uz priekšu. - Esmu par jums, Vaimen, dzirdējis lieliskas atsauksmes no jūsu bijušajiem darbabiedriem Lenglijā. Jūsu aiziešana tur izraisījusi vispārēju nožēlu.
Fords palocīja galvu.
- Tad tā briesmīgā nelaime… Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību par sievas bojāeju.
Fords ar pūlēm piespieda sevi nesaspringt no galvas līdz kājām. Viņš tā arī nebija sapratis, kā reaģēt uz to, ka cilvēki piemin viņa mirušo sievu.
- Man teica, ka jūs esat vairākus gadus dzīvojis klosterī.
Fords gaidīja turpinājumu.
- Mūka dzīve jums nebija pa prātam.
- Tikai īpaši cilvēki spēj būt mūki.
- Tā nu jūs atstājāt klosteri un sākāt pašreizējo nodarbošanos.
- Kaut kā taču jāpelna iztika.
- Ir bijušas kādas interesantas lietas?