Tā viņš to nosauca. Iedomājoties par "Fredu", viņš iztēlojās druknu, rudmatainu balto vīrieti. Pirmais viņa radītais dators bija "Betija" - viņa iedomās darbīga, prasmīga sekretāre. Dolbijs nevarēja izskaidrot, kāpēc katrs viņa radītais aparāts ieguva tādu vai citādu personību. Tā vienkārši notika.
Tagad šis visjaudīgākais daļiņu paātrinātājs pasaulē… "Izabella".
- Kā izskatās? - taujāja projekta vadītājs Hazēliuss, pienākdams klāt un saudzīgi uzlikdams roku uz pleca.
- Murrā kā kaķēns, - Dolbijs attrauca.
- Tas ir labi. - Hazēliuss iztaisnojās un uzrunāja vienību: - Klausieties visi! Man jums ir kas sakāms.
Iestājās klusums. Projektā nodarbinātie, kas atradās pie savām darbstacijām, atlieca muguras un klausījās. Hazēliuss pārgāja pāri šaurajai telpai un nostājās pie vislielākā plazmas ekrāna. Slaiks, maza auguma, labi kopts un rosīgs ka krātiņā iesprostota ūdele, viņš brīdi staigāja gar ekrānu un tad ar platu, žilbinošu smaidu pagriezās pret padotajiem. Dolbijs nevarēja vien beigt apbrīnot šā cilvēka izstaroto harismu.
- Mani dārgie draugi, - viņš sāka, pārlaizdams grupiņai tir- kīzzilo acu skatienu. - Ir tūkstoš četri simti deviņdesmit otrais gads. Mēs atrodamies "Santa Maria" priekšgalā un ar skatienu urbjamies apvārsnī. Pēc neilga brīža mūsu acīm pavērsies Jaunās pasaules krasti. Šodien mēs šķērsosim šo nezināmu apvārsni un izkāpsim mūsu pašu Jaunās pasaules krastos.