Pirmais pie mazā barības galdiņa, ko bija izlicis Džordžs Fokss, ieradās medusputns mako. Viņš kādu laiku bija slēpies tuvējo koku lapotnēs, un, kamēr mēs gaidījām viņu parādāmies, medusputns sniedza mums brīnišķīgu koncertu, kas sastāvēja no maigiem, plūdeņiem, flautas skaņām līdzīgiem treļļiem. Kad beidzot no zarotnes iznira pats putns, mēs bijām mazliet vīlušies, jo viņš izskatījās gaužām līdzīgs parastai Eiropas zaļžubītei, vienīgi galva viņam bija sarkanvioletā krāsā. Iekodis un padzēries medusputns uzlaidās zarā tieši virs barības galda un iepriecināja mūs ar vēl vienu īsu koncertu, un šajā brīdi es jutu, ka spēju viņam piedot viņa necilo ārieni, jo viņš prata pūst savu Pāna stabulīti ar apbrīnojamu vieglumu un eleganci.

Nākamais putns, ko mēs ieraudzījām, sagādāja man lielu pārsteigumu, jo nepavisam neizskatījās tāds, kādu es viņu biju iztēlojies. Tas bija Jauzēlandes augļbalodis. Slinki, mazliet pašapmierināti viņš aplidoja apkārt mājai, tad nosēdās zālē dažu pēdu attālumā no manis un kaut ko knābāja. Nez kāpēc biju iedomājies, ka Jaunzēlandes augļbalodis būs līdzīgs parastajam lauku balodim vai vis­maz viņam būs liegas krāsas apspalvojums — kā parasta­jai ūbelei.

Es nebiju sagatavojies ieraudzīt lielu, krāšņu putnu, reizes divas lielāku par lauku balodi, ar tik košu spalvu tērpu, kas darītu godu tropu augļbaložiem.