apjukumu, fanātisku aizrau­šanos ar kriketu un apņemšanos vienmēr svinēt karalienes dzim­šanas dienu un Bērnsa nakti [10] , jo zenkaliešiem pašiem tamlīdzīgu svētku nav un pagātnē viņi guvuši gana daudz nevainīgas baudas, vērodami, ar kādu svinīgu nopietnību pārvaldītāji nododas abām šīm jokainajām nodarbēm."

Pīters ne jau pirmo reizi savas karjeras laikā prātoja - kāpēc gan eiropieši pastāvīgi uzmācas citiem ar saviem uzlabojumiem, kāpēc viņi ir tik pārliecināti, ka citām rasēm jāuzvedas uz mata tāpat? Kāpēc no visiem drūmajiem un nesaprotamajiem svētkiem uztiept nelaimīgajiem zenkaliešiem tieši Bērnsa nakti? Acīm­redzot visas pārējās aktivitātes, kas varētu vieglāk novest pie iz­virtības, misionāri bija iznīdējuši jau saknē. Droši vien nav pa­mata cerēt, ka Zenkali vēsturē ne reizi nebūtu parādījušies mi­sionāri. Viņš uzšķīra ceļvedī nodaļu "Reliģija" un pārliecinājās, ka autors, tāpat kā viņš, izsaka vēlmi, kaut misionāri svešās te­ritorijās turētos sev noteiktajos rāmjos.

"Tā sauktajiem pagāniem vienmēr bijis nelaimīgais liktenis tikt tirdītiem un mulsinātiem ar iekarotāju reliģisko pārliecību. Zenkali iebrucēji, par laimi, bija pārāk aizņemti ar kariem un salas bagātību izmantošanu, lai pārliecīgi satrauktos par tās iedzī­votāju dvēseļu nemirstību. Arābi nepārprotami uzskatīja, ka zenkalieši Muhamedam būs drīzāk apgrūtinājums nekā vērtība, tāpēc nevarētu apgalvot, ka tie būtu atstājuši paliekošu iespaidu - ja neņem vērā, ka aiziedami no salas dažus visglītākos jau­nekļus un jaunavas paķēra sev līdzi.