Tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku, arī man saistība ar Džērsijas Brī­vās dabas aizsardzības trestu sākās, vilcienā lasot tā dibinātāja Džeralda Darela grāmatu. Viņam piemīt spējas, kādas raksturīgas tikai nedaudziem autoriem, - izraisīt spontānu līksmības eksploziju, kas pārsteidz gan lasītāju, gan ceļabiedru, kurš neko nenojauš. Ēst sviestmaizi, lasot Darela grāmatu, tikai izraisa vēl lielāku apjukumu.

Tagad es saprotu, ka viņš izmanto vienīgi sev raksturīgu antro­pomorfismu, lai veidotu attiecības - un vienlaikus neizbēgami cie­šas saites - starp lasītāju un citu sugu dzīvniekiem. Noprotu, kā viņš liek lietā savu neatkārtojamo talantu, lai sasniegtu savu daudzskait- līgo auditoriju, - un šo stratēģiju ar lieliem panākumiem viņš tur­pina izmantot arī citiem mērķiem.

Esmu vairākas reizes apmeklējusi Džērsijas trestu, un ikviens ap­meklējums savā ziņā saistās ar interesantām atmiņām, tomēr ne­viens pēc nozīmes nespēj līdzināties apvienotajai jubilejai - tresta divdesmit pirmajai un zoodārza divdesmit piektajai gadadienai tūk­stoš deviņi simti astoņdesmit ceturtajā gadā, kad man tika uzticēts atklāt Starptautisko mācību centru apdraudēto sugu aizsargāšanai un pavairošanai nebrīves apstākļos.