Gudmens nokāpa no kuģa.
Porttranaja likās tīri jauka pilsētiņa. Ielas bija pilnas ļaužu un veikali — dažnedažādu preču. Vīrieši atgādināja gluži parastus Zemes cilvēkus. Visas sievietes likās valdzinošas.
Un tomēr Marvins sajuta kaut kādu netveramu un tanī pašā laikā skaidri jaušamu dīvainību. Drīz viņš saprata, kas par lietu.
Vīriešu skaits uz ielas vismaz desmitkārt pārsniedza sieviešu skaitu, un — tas šķita vēl dīvaināk — sievietes, kuras viņš sastapa, bija vai nu jaunākas par astoņpadsmit, vai vecākas par trīsdesmit pieciem gadiem.
Kas varēja notikt ar sievietēm vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesrpit pieciem gadiem? Varbūt viņām aizliegts parādīties sabiedriskās vietās? …
Jāpagaida, drīz viņš to uzzinās.
Gudmens devās uz Idrigbildingu, kur bija izvietotas visas valdības iestādes, un pieteicās imigrācijas ministra kancelejā. Viņu nekavējoties aizveda pie paša ministra.
Gudmens iegāja nelielā, ar mēbelēm pieblīvētā kabinetā, kura sienas bija izraibinātas ar savādiem, ziliem traipiem. Uz traipu fona draudīgi melnēja snaipera šautene ar trokšņa slāpētāju un optisko tēmēkli. Tas viss Gudmenu mazliet pārsteidza, taču apdomāt savus iespaidus viņš nepaguva, jo kabineta saimnieks tūdaļ pielēca kājās un enerģiski paspieda viņam roku.