— Ko?
— Laba aldziņa. Saīsināta darba diena. Un tikai uz vienu gadu! Jūs izskatāties pēc cilvēka, kuram sabiedrības intereses nav vienaldzīgas, — svešais priecīgi tērzēja. — Nu, kā tad būs, vai izlēmāt?
Gudmens nezināja, ko atbildēt.
— Jūs gribat teikt, — viņš apmulsis vaicāja, — ka ne no šā, ne no tā piedāvājat man augstāko posteni šajā valstī?
— Ko nozīmē «ne no šā, ne no tā»? — svešinieks apvainojās. — Vai jūs domājat, ka mēs kuram katram piedāvājam virsprezidenta posteni? Tāds piedāvājums ir ļoti liels gods.
— Es negribēju …
— Tieši jūs, Zemes civilizācijas pārstāvis, manuprāt, esat šim postenim sevišķi piemērots.
— Kāpēc?
— Visi zina, ka Zemes iedzīvotāji ir varaskāri. Mēs, tranajieši, pēc varas netiecamies. Ar to saistīta pārāk liela ķēpa.
Tad, lūk, cik vienkāršs izskaidrojums! Gudmena dzīslās uzvirmoja reformatora asinis. Lai gan Tranaja ir ideāla planēta, tomēr arī šeit noteikti iespējams kaut ko "pilnveidot. Viņš pēkšņi iedomājās sevi par Utopijas valdnieku, kuram uzticēta diženā misija pilnīgot pašu pilnību. Tomēr iedzimtā piesardzība neļāva viņam uzreiz pieņemt pagodinošo priekšlikumu. Un ja nu pēkšņi izrādīsies, ka svešais ir izbēdzis no psihiatriskās slimnīcas?
— Pateicos par laipno piedāvājumu, — Gudmens sacīja, — bet man vēl jāpadomā. Es varbūt aprunāšos ar pašreizējo prezidentu, lai tuvāk iepazītos ar viņa darbības raksturu.