Tajās dienās snumbžļu bandas vēl uzglūnēja astronautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa, bet kuģi, kas devās uz Prodengumu, bija spiesti lidot pa drausmīgo Līko staru, tā ka vari iedomāties, dēliņ, ko es izjutu, kad reiz nejauši nokļuvu uz Tra­najas …

Gudmens kāri klausījās vecā kapteiņa stāstījumu par tiem dižajiem laikiem, kad sīki kuģīši meta izaicinā­jumu bezgalīgajām debesīm, tiekdamies augšup, izpla­tījumā — arvien tālāk un tālāk pretim Galaktikas pēdē­jai robežai.

Tur, Lielā tukšuma malā, ap dzeltenu pundurzvaig­zni, kas līdzīga mūsu Saulei, riņķo dievu svētītā pla­nēta — Tranaja.

Tranaja, kur atrasta dzīves jēga un kur cilvēki vairs nav piekalti pie Rata! Tranaja — miermīlīga, ziedoša, laimīga pārpilnības zeme, kuru apdzīvo nevis svētie, skeptiķi, vai intelektuāļi, bet gluži parasti cilvēki, kas tomēr īstenojuši Utopiju.

Veselu stundu kapteinis Sevidžs stāstīja par šīs pla­nētas daudzajiem brīnumiem. Pabeidzis viņš sāka sū­dzēties par sausumu rīklē; «kosmiskais katars» — tā Sevidžs apzīmēja šo vainu. Gudmens pasūtīja vēl divus «Tranajas sevišķos» — vienu kapteinim, otru sev. Sūk­dams eksotisko, zaļganbrūno maisījumu, Marvins node­vās sapņiem.

Beidzot viņš bikli jautāja:

—   Kāpēc jūs, kaptein, neatgriezāties uz turieni?

Sirmgalvis skumji pakratīja galvu.