Abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā.
pirmsākums meklējams augstu Andu kalnos, lēni veļ viļņus uz Atlantijas okeānu, astoņsimt jūdžu no šīs vietas.
— Amazone piegādā jūrai visvairāk ūdens, — Manoels ieminējās.
— Turklāt tādu daudzumu, — Benito piebilda, — ka tas atsāļo jūru milzu platībā un šīs straumes spēks pat jūdzes astoņdesmit no krasta liek dreifēt kuģiem.
— Upes platā gultne šķērso vairāk nekā trīsdesmit paralēles, bet tās baseins stiepjas vismaz divdesmit piecus grādus no dienvidiem uz ziemeļiem.
— Baseins?! — Benito iesaucās. — Vai var nosaukt par baseinu plašo līdzenumu, kur tek Amazone, šo neizmērojamo savannu bez neviena paugura vai kalna, kas ierobežotu apvārsni?
— Visā upes garumā, — turpināja Manoels, — kā milzu astoņkāja neskaitāmi taustekļi tajā ietek divsimt no ziemeļiem vai dienvidiem plūstošu pieteku, kurām pašām savukārt pievienojas bezgala daudz pieteku; salīdzinājumā ar šīm pietekām Eiropas lielās upes šķiet nenozīmīgi strauti.
— Bet piecsimt sešdesmit salu, ja neskaita sīkās nekustīgās vai peldošās, — vesels arhipelāgs, kur būtu vieta karaļvalstij!
— Un krastus izrobo tik daudz līču, kanālu, lagūnu, ezeru, cik, kopā ņemot, nav visā Šveicē, Lombardijā, Skotijā un Kanādā.