Padomājiet tagad, cik lielam jābūt viņu kaulu sistēmas pretsvaram un vispār to organisma spēkam, lai izturētu tādu spiedienu.

—    Nu, tad jau viņiem, tāpat kā bruņu fregatēm, jābūt pagatavotiem no astoņas collas biezām dzelzs plāksnēm, — Neds atbildēja.

—   Pareizi, Ned. Bet nu iedomājieties, kādus postījumus spēj veikt tāds radījums, ja viņš ar ātrvilciena straujumu uzbrūk kādam tvaikonim.

—   Jā… to patiešām var iedomāties… — kanādietis noņurdēja, nevarēdams atspēkot manus skaitļus, bet vēl arvien nepiekāpdamies.

—   Vai es jūs beidzot pārliecināju?

—   Jūs, profesora kungs, pārliecinājāt mani par to, ka tādiem dzīvniekiem jābūt ārkārtīgi stipriem — ja viņi vis­pār mājo jūras dziļumos.

—   Bet, ja nu viņu tur nav, kā tad jūs, tiepīgais har­pūnist, izskaidrojat notikumu ar «Skotiju»?

•— Tas varētu būt… — viņš stostījās.

—   Sakiet, sakiet!

—   Tas varētu būt… pilnīgi izdomāts! — kanādietis nobeidza.

Bet tāda atbilde tikai apliecināja vecā vaļu mednieka lielo stūrgalvību. Tajā dienā es viņam vairāk neuzplijos. Par uzbrukumu «Skotijai» nebij ne mazāko šaubu. Ielau- zums taču bij tik reāls, ka to nācās aizlāpīt, es nezinu, kāpēc vēl lai mēģinātu pierādīt, ka tāds tur patiešām ir. Pats no sevis tas tur nevarēja rasties, un, tā kā te nebij vainīga ne zemūdens klints, ne zemūdens mašīna, tad taču Vienīgais cēlonis, bez šaubām, bij kāda dzīvnieka svārpst- veidīgs ilknis.