Šo lielisko gaismas iz­starošanu laikam gan radīja kāds ļoti spēcīgs avots. Gais­mas plankums bij milzīgs, visai garena ovāla veidā. Ovāla vidū izstarojums bij sevišķi spilgts, bet, jo tālāk no centra, jo blāvāks.

—   Tas ir tikai milzīgs fosforisku organismu kopums, vairāk nekas, — viens no virsniekiem sacīja.

—   Nē, — es atbildēju noteikti. — Salpas nekad nespēj attīstīt tik stipru spožumu. Tā ir elektriskā gaisma… Starp citu, skatieties, skatieties! Viņš sāk pārvietoties! Viņš kustas uz priekšu! Atpakaļ! Viņš tuvojas mums!

Kopīgs kliedziens noskanēja pa kuģa klāju.

—   Mierā! — kapteinis Faraguts komandēja. — Stūri pret vēju! Padot atpakaļ!

Matroži metās pie stūres, jnehāniķi — pie mašīnām. Uz kreiso pusi pagriezies, «Ābrams Linkolūs» apbrauca pusloku.

—   Stūri taisni! Uz priekšu! — kapteinis Faraguts pavē­lēja.

Pavēlēs tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji de­vās prom no spīdošā loka.

Es kļūdījos. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabis­kais dzīvnieks tuvojās ar divkāršu ātrumu.

Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi — vairāk no pārstei­guma nekā no bailēm. Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fregatei, kura brauca ar čerpadsmit mezglu ātrumu, un ar saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem.