Montegs atkāpās. Suns paspēra soli ārā no būdas. Montegs ar vienu roku satvēra misiņa kārti. Tā, klusi slīdot, uznesa viņu augšā uz otrā stāva pustumšās platformiņas. Viņš drebēja, un viņa seja bija zaļgani bāla. Lejā Suns atkal apgūlās uz savām astoņām baismīgajām zirnekļa kājām, viņa daudzskaldņu acis apdzisa, un viņš klusi dūca tālāk.
Montegs palika stāvam pie griestu lūkas un centās nomierināties. Četri vīri, kas viņā istabas stūrī pie galda zem zaļās lampas spēlēja kārtis, uzmeta viņam īsu skatienu, taču nesacīja ne vārda. Vienīgi tas ar kapteiņa cepuri, uz kuras bija feniksa attēls, beidzot pacēla acis un, turot kārtis kalsnajā rokā, pāri visai istabai iejautājās:
— Kas noticis, Monteg?
— Viņš ir nikns uz mani, — Montegs teica.
— Kas? Suns, vai? — Kapteinis pētīja savas kārtis. — Blēņas! Viņš nevar būt nikns vai nenikns. Viņš var vienīgi reaģēt. Pēc ballistikas principa. Mēs viņam nosakām trajektoriju. Viņš pats atrod mērķi, atgriežas atpakaļ un pats izslēdzas. Suns taču ir tikai vara stieple, akumulatori un elektrība.
Montegs nervozi norīstījās.
— Bet viņa programmas kalkulatoru var ieslēgt uz jebkuru kombināciju — uz jebkuru daudzumu aminoskābju, fosfora, tauku un sārmu?
— Nu, protams.